Latvju mežcirša dziesma jeb Zelma Songtext
von Kaspars Dimiters

Sēžu noskumis uz celma,
Drāžu lazdas zaru drūms
Amsterdamā mana Zelma
Koši baltais jasmīn krūms

Vēl tā smarža izcirtumā,
Skuju dūmiem līdzi dvan,
Ak, tu, Zelmiņ mana dumā,
Aizlaidies, kas sāp nu man

šekur līgo izcirtumi,
Viegli dvēselei rūmi rast,
štrunts par to ka iziet dumi,
Labāk neko nesaprast

Drāžu, drāžu savu lazdu,
Strādāt negribas nemaz,
Piebrauc saimnieks baltu mazdu,
Vaicā, kā tad strādājas


Zelma pametusi mani,
Saku tam un aizlūst balss,
šis man mobilo, tik zvani
Amsterdama vēl nav gals

Signāls trubā viļņos jūtas,
Zelmiņ, dārgā mājās brauc,
Ciešu mīlas sāpes grūtas,
Jāzāģē vēl ar tik daudz,

šekur līgo izcirtumi,
Viegli dvēselei rūmi rast,
štrunts par to ka iziet dumi,
Labāk neko nesaprast

Klusums nāk no Amsterdamas
Jaušu vien kā Zelma dveš
Vai no dzīves gludas rāmas
Vienaldzīgs jau dzimtais mežs?

Trubā Zelma buchu sūta
Auss kā dullināta šalc
Mīļais esmu prostitūta
Ne vairs jasmīns koši balts


Zinu kā tu mīli mani,
Manis dēļ kā mežus gāz,
Ja tev skumji, ņem un zvani,
Ne uz celma lazdu drāz.

šekur līgo izcirtumi,
Viegli dvēselei rūmi rast,
štrunts par to ka iziet dumi,
Labāk neko nesaprast

Labāk savu lazdu drāžu,
Dzimtā celma galiņā,
Ne uz Amsterdamu gāžu,
Lai drāž svešā maliņā.