Balāde manam vectēvam Songtext
von Voldemārs Zenbergs

Mans vectēvs bija ļoti prātīgs.
Cits šuva jaunus goda svārkus
Un bija ar savu spēku plātīgs,
Bet vectēvs uztaisīja zārku.

Es negribu, ka citiem raizes,
Ja gadās nomirt man ar joni.
Nu, atliks jums līdz kapiem aiznest,
Un uzlikt virsū kādu kroni.

Zārks, protams, tukšā nestāvēja,
Pats vectēvs bijīgi un rāmi
Tur lika iekšā zāļu tējas
Un reizēm kādu medus rāmi.


Būs labāk smarža mūža mājai,
Kad divpadsmitā stunda sitīs,
Viņš teica, pieceļoties kājās,
Un izņēma no bārdas biti.

Uz bēniņiem viņš bieži gāja,
Kaut bērni teica - ko tu maisies,
Bet kaktā zārks to brīdināja -
Daudz laika nav vairs, vecais, taisies.

Un vectēvs vaiga sviedros rāvās,
Un nešķīrās no savas pīpes,
Ar bezmiegu pa naktīm kāvās,
No rīta atkal bij′ uz strīpas.

Viņš nedomāja - kaut kur dosies,
Bet aizgulējās kādā rītā.
Es skaļi saucu: Vectēv, mosties, vectēv, mosties!
Viņš nepamodās vairs, aiz spīta.