Tur aiz debess malas Songtext
von Jauns Mēness

Nebij' milzis mans draugs, ne ar' mazais kāds,
Tāds pats kā mēs visi, ne ar ko savādāks -
Div' rokas, div' kājas, acis kas mirdz,
Viss savā vietā, arī sirds.
Viņš tālumā vērās, kā gaisma bij'klāt,
Ne to sasmīdināt, ne sarūgtināt.
"Tur aiz debess malas, tur vēl ir kaut kas! "
Tas spītīgi teica un atvadījās!

Viņš gāja un gāja, neatskatījās,
Augša rāpās uz visa, kas pagadījās -
Koku celmiem un statuju postamentiem,


Bāznictorņiem
Un pagānu sakramentiem.
Kamēr reiz kalna galā tas uzdūrās.
Kādam vīram, kas ar'tālē lūkojās.
Tik uz mirkļi saskrējās viņu skats
Un tie saprata - mēs esam viens un tas pats!

Jau sen neviens dienas vairs neskaitīja,
Cik reižu laiks gadskaitļus samainīja!
Neba es savādāks, bez grēka kāds,
Tāds, kā pāraudzinātsm, kā izlutināts.
Bet tad kādudien bilde man trāpījās,
Kur viņa tik lieliski izskatījās,
Vēl viņa un viņa un abi mēs,
Līdz es nolēmu, tas kaut ko nozīmē!

Pret rītu mans draugs bija atgriezies,
Ne pārmocījies, ne noraizējies.
Kūru pirti, lai putekļus nomazgā,
Baltu kreklu un dažus mēriņus klāt.
Man nekas viņam nebija jājautā -
Viņa acīs viss pateikts bij' tik un tā.
"Tur aiz debess malas, tur vēl ir kaut kas! "
Tas "domīgi teica un atvadījās!